Jelgava.lv
1960. gadu sākumā Blaumaņa ielas 10. namā uzbūvēja četras mākslinieku darbnīcas ar dzīvokļiem pie tām. 1966. gadā tās piešķīra jaunajam gleznotājam, Ā. Alunāna Jelgavas Tautas teātra dekoratoram Edvīnam Kalneniekam, tēlniecei Rasai Kalniņai-Grīnbergai, keramiķei Sarmītei Zuterei un gleznotājam Uldim Zuteram, bet ceturtā darbnīca tika lietišķās mākslas studijai „Atspole” un dzīvoklis – nule Mākslas akadēmiju beigušajai grafiķei Lolitai Zikmanei.

Pēc neilga laika Pasta (toreiz Komjaunatnes) ielā uzcēla vēl divas ēkas ar trim darbnīcām katrā. Tās sāka apdzīvot 1969. – 1970.gadā, kad uz Jelgavu pārcēlās nākamais pilsētas galvenais mākslinieks Visvaldis Garokalns, gleznotājs Guntis Strupulis ar Nelliju Darkēviču un Dzintra un Andrejs Zvejnieki.

Tagad – kopā ar vitrāžisti Hildu Podrezovu, keramiķi Undīni Stepku un grafiķi Vizmu Krieviņu, kura uz šejieni gribēja pārcelties no Rīgas, – Jelgavā bija 13 profesionālie mākslinieki. Viņi visi bija jauni, radoši un enerģiski cilvēki, Guntis Strupulis ķērās pie patstāvīgas mākslinieku grupas veidošanas Jelgavā.

Kā pirmais mākslinieku pieteikums bija 1970. gada Pavasara izstāde, kurā bez pieminētajiem autoriem piedalījās arī gleznotājs Paulis Buldinskis un koktēlnieks Krišjānis Kugra.

Decembrī šie paši mākslinieki vēlreiz savus darbus rādīja Rudens izstādē. Šoreiz bez uzlūgtiem viesiem pievienojās arī keramiķe Mirdza Dreimane, gleznotāji Hugo Jakobi, Valerijans Dadžāns un Pāvils Lūciņš.

Šī izstāde bija prelūdija pašam svarīgākajam notikumam Jelgavas mākslinieku grupas dzīvē – 1970. gada 2. decembrī Latvijas PSR Mākslinieku savienības valde pieņēma lēmumu izveidot patstāvīgu Jelgavas nodaļu. Mēneša beigās – 28. decembrī – sanāca tās pirmā kopsapulce. Jaunizveidotās Jelgavas mākslinieku grupas valdes vēlēšanās par tās pirmo priekšsēdētāju tika izraudzīts Guntis Strupulis.

Mākslinieku savienības pilsētas nodaļas nodibināšana uzlika par pienākumu ne tikai divas reizes gadā rīkot kopizstādes vai viesoties rajona kultūras namos. Vizuāli nepievilcīgā pilsēta bija jāpadara patīkamāka cilvēkiem. Lai novērstu diletantisku un amatniecisku plakātu un panno izvietošanu ielās un pie namiem, vispirms bija jāpanāk, ka pilsētas noformējuma skices tiktu profesionāļu apstiprinātas Mākslas padomē, kura tika izveidota īpaši šim nolūkam.
Neraugoties uz mākslinieku pūlēm, pilsēta vizuāli mainījās ļoti lēnām. Atgūstot valstisko neatkarību, tēlnieks Andrejs Jansons atjaunoja tēva Kārļa Jansona radīto „Lāčplēsi” (atklāts 1992. gadā), kas pie dzelzceļa stacijas svinīgi sagaida iebraucējus no Rīgas puses. Tilti pāri Lielupei un Driksai iezīmēti ar Gļeba Panteļejeva dekoratīviem veidojumiem. Artas Dumpes veidotais pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes piemineklis (atklāts 2003. gadā) sekmīgi iekļāvies Jelgavas dzīvē – pie tā notiek svinīgi pasākumi, pilsētnieki labprāt pie tā pasēž ikdienas gaitās. Arī Jura Aivara Karlova strūklaka „Trīsvienība” (2010) radusi atbalsi jelgavniekos un pilsētas viesos.

70. – 80.gados vairāki pilsētas uzņēmumi un iestādes izteica vēlēšanos izgreznot telpas ar mākslas darbiem. Tekstilmāksliniece Mārīte Leimane noauda vairākus gobelēnus, kas mājvietu atrada Jelgavas tirdzniecības pārvaldē, Jelgavas autobusu parkā un vairākos bērnudārzos. Savukārt keramiķi Mārīte un Aleksandrs Djačenko izgatavoja trīs šamotā veidotus panno jaunuzceltajai tagadējai Jelgavas 1. ģimnāzijai (1979). Arī rajona kultūras nams lepojās ar Dzintras un Andreja Zvejnieku sienas gleznojumiem un Aleksandra un Mārītes Djačenko keramikas dekoriem. Latvijā vienīgā Krišjāņa Barona zāle atrodas Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā, kuru atvēra latvju dainu krājēja un kārtotāja 150 gadu jubilejas reizē 1985. gadā. Tās lielisko sienas gleznojumu autors ir Andrejs Zvejnieks.

Arī Jelgavas iedzīvotāju vidū radās tuvāka interese par glezniecību un zīmēšanu un vēlēšanās izmēģināt roku tēlotājā mākslā pašiem, tādēļ 1972. gadā pie kultūras nama izveidoja gleznošanas studiju, kuras vadību uzņēmās Viļņas Mākslas institūta absolvente gleznotāja, jelgavniece Silvija Meškone. Pēc pusotra gada viņas vietā stājās Visvaldis Garokalns. Viņš pacēla amatiergleznotāju darbu vispārējo māksliniecisko līmeni, tādēļ 1981. gadā studijai piešķīra Tautas kolektīva goda nosaukumu. Vēl pēc gada – 1982. gadā – Tautas gleznošanas studijas vadību pārņēma gleznotājs Ivars Klaperis. Pa šiem gadiem kolektīva potenciāls pieņēmies spēkā, tajā krietni palielinājies dalībnieku skaits. Kopš 2009. gada septembra tajā strādā arī Anda Kalniņa.

Jelgavas mākslinieku kopizstādes 1970. un arī 1980. gados notika divas reizes gadā – pavasarī Mākslas dienu laikā un rudenī. Pavasara izstādēs jelgavnieki bieži uzaicināja kolēģus no Rīgas. Jelgavnieku izstādes kļuva ar katru gadu pievilcīgākas, tās apmeklēja pat skatītāji no Rīgas, par tām rakstīja centrālajos Latvijas laikrakstos. Pēc kādas no izstādēm arhitekts un tekstilmākslinieks Georgs Barkāns izteicās:

„G. Strupulī jūt labu režisoru, kas organizē ne vien savu, bet visas kopas paleti un tēmu loku.”
Bet tad pienāca 1974. gada 15. jūnijs, diena, kad traģiski gāja bojā Jelgavas mākslinieku organizācijas radītājs un dvēsele Guntis Strupulis. Ziņa bija neatgriezeniska. Inerces pēc vēl kādu laiku viņa iesāktais darbs turpinājās, tomēr pilsētas mākslinieku grupa vairs nekad nebija tāda, kāda tā bija līdz liktenīgajai stundai. Guntis Strupulis prata visus apvienot, saliedēt, bet tagad mazpamazām radās šaubas par neatkarīgas grupas nepieciešamību tik tuvu galvaspilsētai. Gunta Strupuļa vietā stājās Andrejs Zvejnieks, bet 1978. gadā par grupas vadītāju izraudzīja Visvaldi Garokalnu.

Pamazām grupai pievienojās jauni biedri, kuri tās radošo spektru padarīja jo krāšņāku un daudzveidīgāku – keramiķi Egons un Brigita Šmēdiņi, Mārīte un Aleksandrs Djačenko, akvarelists Uldis Roga, grafiķe Ritma Zikmane-Lagzdiņa, tekstilmāksliniece Mārīte Leimane. 1972. gadā uz Jelgavu bija pārcēlies Gunārs Ezernieks, vēl pēc sešiem gadiem no Daugavpils – gleznotājs Mārcis Stumbris, vēlāk Marita un Indulis Landaui.

Par augsto grupas profesionālo līmeni liecina tas, ka 1970. – 1980. gados daļa Jelgavas mākslinieku ieguva nozīmīgas prēmijas. Piemēram, Lolita Zikmane 1977. gadā kļuva par IV Tallinas grafikas triennāles laureāti, 1980. gadā viņa saņēma vienu no galvenajām prēmijām toreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas rīkotajā izstādē „Interpressgrafika-80”. Tāpat tēlniece Rasa Kalniņa-Grīnberga, Edvīns Kalnenieks, Indulis Landaus un Visvaldis Garokalns izpelnījās godalgas dažādos konkursos un izstādēs.

Ap 1970. gadu vidu Jelgavas mākslinieku organizācijas aktivitātes ieguva jaunu vērienu. Jelgava nodibināja ciešus kontaktus ar Šauļiem Lietuvā un Pērnavu Igaunijā. Triju Baltijas republiku mākslinieku tuvināšanās deva iespēju satikties ar amata brāļiem, rast jaunus impulsus radošajā darbā.

Līdz ar valstiskās neatkarības atgūšanu draudzība starp šīm pilsētām pārtrūka, līdz 1998.gadā pēc aģentūras „Kultūra” direktora Mintauta Buškevica iniciatīvas atjaunoja draudzību starp Jelgavu, Šauļiem un Pērnavu. Arī mākslinieki atsāka tikties. Tā ir domu apmaiņa, iespēja pastrādāt kopā, rīkot izstādes, simpozijus un tamlīdzīgi. Katru gadu pēc kārtas kolēģus uzņem viena no pilsētām. Piemēram, 2008. gadā mūsu pilsētā notika Jelgavas pils 270 gadu jubilejai veltīts starptautisks simpozijs, kurā blakus igauņiem un lietuviešiem strādāja mākslinieki no vēl trim sadraudzības pilsētām – Baranovičiem Baltkrievijā, Belostokas Polijā un Ivanofrankovskas Ukrainā.

Gandrīz vienlaikus ar sadraudzības pilsētu kontaktu nodibināšanu 1970.gados aizsākās arī plenēru kustība. 1976. gada vasarā sadarbībā ar Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad universitātes) vadību un Mežsaimniecības un mežtehnikas (tagad Meža) fakultāti tika sarīkots „Plenērs-76” Vecauces pilī. Vēlākajos gados plenēri notika Vilcē, Ziedkalnē un citur.

1970. gados Jelgavā aizvien plašāk sāka svinēt Mākslas dienas. Jelgavnieku izstādes varēja redzēt tikai muzejā, bet arī skolās, kultūras namos, uzņēmumos, pat veikalu skatlogos. Kā neatņemama sastāvdaļa Mākslas dienās bija tikšanās ar māksliniekiem.

Īpaši plašas Mākslas dienas izvērtās kopš 1984. gada, kurās iesaistīja arī citas mākslas nozares, kas pilsētā sasniegušas noteiktu māksliniecisko līmeni – mūziku, deju, teātri. Nākamajos gados šie svētki uzsita īpaši augstu vilni, kas saistāms ar nacionālās pašapziņas celšanos un pašapliecināšanos.

Līdz ar valstiskās neatkarības atgūšanu Mākslas dienas savu vietu Jelgavas kultūras dzīvē zaudējušas. Par iemeslu bija ierobežotās finanses, noplaka entuziasms, mainījās arī pilsētas kultūras pasākumu akcenti. 2011.gadā pilsētā pēc ilgāka laika norisinājās plašas Mākslas dienas. Jelgavā, Jelgavas un Ozolnieku novadā tika sarīkotas 18 izstādes. Tomēr par šo dienu naglu ir uzskatāma izstāde „Sākums”, kurā piedalījās 33 autori. Tā ir ievērojama ar to, ka laikam pirmo reizi Latvijā mākslinieki vienkopus rādīja savus bērnības un agrīnas jaunības zīmējumus, akvareļus, skices eļļā un pat tekstilijas un skulpturālos veidojumus, kad par mākslinieka karjeru viņi vien sapņoja vai vēl tikai mācījās.

Visas dienas garumā Vecpilsētas ielā, kurai iepretim iemitinājusies galerija „Suņa taka”, mākslinieki strādāja plenērā, gan gleznojot sagrautās pilsētas vēl saglabājušos gleznieciskus stūrīšus, gan zīmējot apmeklētājus. Par muzikālo fonu parūpējās Bērnu un jauniešu mūzikas klubs. Latvijas Lauksaimniecības universitātes Studentu teātris iepriecināja skatītājus un māksliniekus ar jauku teatrālu priekšnesumu.

Jelgavas kultūras vēsturē nozīmīgs bija 1986. gads, kad 2. vidusskolas (tagad Valsts ģimnāzijas) telpās atvēra Jelgavas Mākslas skolu. Pirmais direktors bija Andrejs Zvejnieks (pēc viņa īsu laiku skolu vadīja Ilze Ezerniece, bet kopš 2005. gada – Anda Stankeviča).

Mākslas skola nodrošina darbu un zināmu atalgojumu arī māksliniekiem. Šeit ilgāku vai īsāku laiku par pedagogiem strādājuši vai joprojām strādā Lolita Zikmane, Egils Vītols, Gunārs Ezernieks, Ivars Klaperis, Marita un Indulis Landaui, Nellija Skujeniece, Māris Grīnbergs, Ilze Emse-Grīnberga, Ilze Ezerniece, Ilizane Grīnberga un citi.

Jāpiezīmē, ka līdz ar Mākslas skolu pilsēta nemanāmi mainās. Gan pie pašas skolas Mazajā ceļā, gan vairākos apstādījumos parādījušies tās absolventu diplomdarbi – stilizēti figūru un dzīvnieku atveidojumi, kas ienes individuālus vaibstus pilsētas ainavā.

Kopš 1977. gada kultūras namā pastāv Ulda Rogas vadītais zīmēšanas pulciņš (tagad Zīmēšanas studija), kas sagatavo tās dalībniekus ļoti augstā profesionālā līmenī. No tā izauguši Latvijā slavu guvušie scenogrāfi Mārtiņš Vilkārsis un Aigars Ozoliņš, pasaulē pazīstamais gleznotājs Kalvis Zuters, arhitekts Andis Sīlis, Mākslas skolas direktore Anda Stankeviča, dizainere Ilona Drīliņa, mākslinieki Ivanda Spulle- Meiere, Anda Kalniņa, Kate Seržāne un daudzi jo daudzi citi.

Līdz ar Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu Jelgavas mākslinieku organizācija turpināja pastāvēt, taču piedzīvoja ievērojamas pārmaiņas. Latvijas Mākslinieku savienība vairs nealgoja nodaļas vadītāju, šis amats ir kļuvis par sabiedrisku pienākumu. Arī pati grupa pārdzīvojusi noteiktas pārvērtības. Jelgavu jau agrāk bija atstājušas Nellija Darkēviča un Silvija Meškone. Kādu laiku mūsu pilsētā bija apmetušās gleznotājas Aija Zariņa un Vita Merca, bet arī viņas priekšroku devušas Rīgai. Pierima Visvalža Garokalna enerģija, viņš grupas vadības grožus atdeva keramiķim Georgam Svikulim, bet pats Visvaldis Garokalns pārcēlās tuvāk jūrai.

Šajā laikā sevi pieteica jaunākas paaudzes mākslinieki Mārtiņš Vilkārsis, Ieva un Egils Vītoli, Guntis Svikulis, Sandra un Gints Strēļi, Māris Grīnbergs un daži citi.

Ideju ģenerators bija Mārtiņš Vilkārsis, kurš ticēja, ka Jelgavu var pārvērst par nozīmīgu mākslas centru. 1988. gadā pēc viņa ierosmes vairāki Rēzeknes lietišķās mākslas skolas audzēkņi un tolaik vēl vidusskolnieks Didzis Krūmiņš apgleznoja ūdensvada 302 metrus garo koka dēļu žogu. Pēc gadiem pieciem kopā ar jaunajiem uzņēmējiem Andri un Unu Detlaviem Mārtiņš Vilkārsis nodibināja „Galeriju”, bet 1995. gadā Zemgales prospektā tika atvērta galerija „Klucis”, kurā savus darbus rādīja jaunie mākslinieki. Mārtiņa Vilkārša vadībā izveidoja Jelgavas jauno mākslinieku grupu „Šauļu rampa”, kas viena no pirmajām Rīgā rādīja laikmetīgo mākslu. 1995. gadā Jelgavā parādījās viņa telpiskais objekts „Lidojums. Spārns. Atspulgs”, vēl pēc gada – „Kaza”. Viņš sarīkoja arī vairākas mākslas akcijas.

It kā turpinot jauniešu centienus, Jelgavas kultūras dzīvē trešās tūkstošgades pirmā desmitgade iezīmējusies ar jaunām izstāžu telpām pilsētā, kur vēl bez Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja iedzīvotāji un mākslas mīļotāji var iegūt daudzveidīgāku ieskatu tēlotājas mākslas norisēs Latvijā.

Vispirms 2001. gada nogalē Jelgavas Mākslas skola nodeva skatītājiem Andreja Zvejnieka izloloto nelielo, bet mājīgo izstāžu zāli. 2008. gadā vecpilsētā dizaineri Ilona un Ilmārs Drīliņi atklāja mākslas galeriju „Suņa taka”, kurā viesojas gan pašmāju mākslinieki, gan ciemiņi no Rīgas un kurā dažkārt parādās mūsu pilsētā neierastāka māksla. Savukārt 2009. gadā pēc remonta Jelgavas Zinātniskā bibliotēka piedāvāja izstādēm izbrīvētu telpu. Nedrīkst aizmirst arī Ādolfa Alunāna memoriālo māju, kurā bez amatieriem savu veikumu rādījuši Mākslas skolas audzēkņi un profesionālie mākslinieki. Tāpat pilsētas kultūras namā nepārtraukti aplūkojamas vairākas izstādes, kurās skatāms gan mūsu gleznošanas studijas dalībnieku un viņu kolēģu veikums no citām pilsētām, gan fotogrāfiju skates. Kopš 2010.gada 16.novembra durvis vēris restaurētais Trīsvienības baznīcas tornis. Tā devītajā stāvā atrodas galerija – jauna iespēja pilsētniekiem un viesiem redzēt pašmāju mākslinieku darbu izstādes.

Gatavojoties 40 gadu jubilejai, Jelgavas mākslinieki 2009. gada 14. decembrī nodibināja nevalstisko organizāciju – Jelgavas Mākslinieku biedrība, kas uzskatāma kā Latvijas Mākslinieku savienības Jelgavas nodaļas tiesību pārņēmēja un darba turpinātāja.

Jubilejai kopā ar Jelgavas iestāžu, uzņēmumu un biedrību, kā arī ar pašu jelgavnieku un mākslinieku atbalstu ir sagatavota grāmata, pirmā pilsētas mākslas vēsturē, dodot tai nosaukumu „Jelgavai azotē”.

Atgriezties