Raimonds Līcītis (25.06.1948-30.08.2026)

08.30.2026 – 09.12.2026

Viņķīlas Vilces pagsts Jelgavas novads

Māksla ir mans ceļš

Raimonds Līcītis (25.06.1948-30.08.2026)

Svētdienā, kad ļaudis atpūšas vai svin svētkus, no Vilces atnāca Jelgavas Mākslinieku biedrības mākslinieces Ingas Troņinas lietišķa, bet skumja ziņa, ka 30. augustā “mūžībā devies mūsu komandas radošais gars Raimonds Līcītis”, arīdzan mūsu biedrības uzticams biedrs..

Viņai pēc bakalaura grāda iegūšanas izglītībā Latvijas Universitātē šis gleznotājs deva pašapziņu un iedrošināja jauno pedagogu iziet sabiedrībā un apliecināt savu talantu un spējas, piedaloties III Ģederta Eliasa balvas izstādē par lauku tēmas atspoguļojumu Latvijas glezniecībā.

Patiesi, Raimonds Līcītis bija neparasts mākslinieks un cilvēks, kurš iedvesa drosmi cīnīties tālāk par savu vietu dzīvē un mākslā ne vienam vien jaunam censonim. Viņš pats bija izgājis sāpju ceļus, līdz saprata, kas ir viņa dzīves aicinājums un piepildījums. Mācīdamies J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, 16 gadus vecumā Raimonds Līcītis negribēja gleznot sociālistiskā reālisma garā un 1964.gadā pameta mācīšanos. Puisis izlēma turpināt savu, no pārējiem neatkarīgu, dangu un dubļu pilno savrupnieka ceļu. Tādēļ nācās strādāt visnepateicīgākos un zemāk atalgotos darbus, lai sevi uzturētu. Vecāku paaudžu ļaudis atcerēsies, ka 20.gadsimta 70.gados bieži radio skandināja romantiskās noskaņās rakstītās dziesmas par ģeologiem. Tad nu Raimonds Līcītis 1976.-1978.gadā iepazina dzīļu pētnieku sūro dzīvi Čukotkā un Kamčatkā Krievijas tālajos austrumos, taču vaļas brīžos jaunietis, cik varēdams, zīmēja Sibīrijā ieraudzīto.

Lai kas tika, bet mākslu gleznotājs neaizmirsa nekad. Pirmo reizi viņš uzdrošinās parādīt savu veikumu 1980.gadā III zīmējumu izstādē Mākslinieku savienības nama galerijā. Pēc pāris gadiem - 1982.gadā – viņš nopirka vecās Viņķīlas Vilces pagastā, kur kopā ar Ināru Reini dzīvoja joprojām. Pagāja atkal ilgs laiks, līdz kādā rudenī mākslas izstāžu kuratore Ieva Kalniņa iegriezās vientuļajās lauku mājās. Tajās dzīvoja robežpārkāpējs, kura darbu kvalitāte pārsteidza ar individuālo skatījumu, izpildījumu un garīgā pārsvaru par materiālo pasauli. Līdz ar to 2003.gadā gleznotāju pirmo reizi plašāk iepazina Rudens izstādē “Privātā telpa”, kad viņš ieguva galveno balvu.

Vēlāk viņš Ingai Šteimanei atklāja, ka māksla viņam ir tas pats kas elpošana. “Elpas ievilšana. /../ Trīs, desmit vai piecpadsmit minūtes es gleznoju darbu, bet pārējā laikā – dzīvoju, lai to izdarītu”. Citviet viņš atzīstas: “Es tā īpaši nedomāju par glezniecību. Mans mērķis ir plašāks – pasaule. Kā palīdzēt iestāties, piedzimt īstenajai pasaulei, kas faktiski jau mūsos ir, bet mēs baidāmies, palienam pagultē. Māksla ir mans ceļš, mana elpa”.

Padodamies domām un jūtām, Raimonds Līcītis ļāva krāsām izteikt savas acumirklīgās noskaņas gan pašā, gan dabā ap viņa māju. Krāsu pigmentus gleznotājs lika pastozi, nedomājot par to, vai skatītājs sapratīs. Tas viņam nerūpēja. Būtiskākais bija savus pārdzīvojumus un emocijas pārvērst krāsu priekā. Vērojot viņa ainavas un portretus, atklājas savrupa mākslinieka dabas apdvestā pasaule kā dzīva, neatkarīga, ekspresīva un trauksmaina, tomēr harmoniska un dzīvi apliecinoša.

Gleznotāju darbus allaž esam redzējuši Jelgavas Mākslinieku biedrības Pavasara izstādēs. 2015.gadā viņš kopā ar Petru Derkinu sarīkoja izstādi “Kosmiskās skumjas” Mencendorfa namā Rīgā, bet 2017.gadā – Jelgavas Mākslas skolā. Pagājušā gada rudens pusē Jelgavas pilsētas bibliotēkā bija skatāma gleznotāja Raimonda Līcīša pēdējā personālizstāde “Ceļinieks klusi koklē”, kuras nosaukumu mākslinieks patapināja no iemīļotā rakstnieka Knuta Hamsuna rakstītā.

Aizgājis savdabīgs, neatkārtojams gleznotājs. Ļoti ceru, ka spēsim sarīkot piemiņas izstādi un vēl kādā citā veidā iemūžināt šo neordināro gleznotāju, teiksim, izdodot viņa gleznu albumu.

Lai, Raimond, tev spēks iesoļot mūžībā un tur turpināt gleznot Latvijas dabu!

Jelgavas Mākslinieku biedrības vadītājs

Māris Brancis